[ Jaunākais Forumā · Dalībnieki · Foruma noteikumi · Meklēšana · RSS ]
Lappuse 17 no 38«1215161718193738»
Forums » Forums » Copes piedzīvojumi/Atskaites » Piedzīvojumi/atskaites (Kā jums gājis copē.)
Piedzīvojumi/atskaites
aigaigarsDatums: Sestdiena, 02-07-2011, 00:52 | Ziņojums # 241
Iesācējs
Grupa: Moderators
Ziņojumu skaits: 187
Statuss: Offline
Nu foreļupē, it sevišķi mazā, es arī netaisos tuvākajos gados līst, sākumā ar spiningu jāiemācās kaut ko iespēt.
Vispār man ar to MM tā ir kā ir. Bija gara ziema, garlaicīgi, skatījos video visādus un iepatikās tā mušošana, vienkārši principa pēc vajadzēja nopirkt MM. Tagad tā, stūrī stāv, bet nu ārā jau nemetīšu, ticu, ka kādreiz noderēs.
Par sapaliem nezinu gan. Ir tā, ka tagad Stendē ūdens ārprātīgi zems, savā necilajā pieredzē tāds nav redzēts + pat šajā upē viņš ir diezgan dzidrs, kur tāds nav nekad. Tātad, sapali ir ļōoti uzmanīgi, un neticu, ka es tur vicinoties palikšu nepamanīts. Labi, ko es te tagad murgoju, bļin, satracinājāt mani. Vissssss, nākamnedēļ kādu dienu obligāti aiziešu, vismaz nedaudz izvicināt rokas smile


Aigars Bergsons
 
AshuksDatums: Sestdiena, 02-07-2011, 23:03 | Ziņojums # 242
Administrātors
Grupa: Administrators
Ziņojumu skaits: 207
Statuss: Offline
Uzliec kādu vabolīti un noķer sapalu biggrin Nekas drīz jau uzkačāsi skillu kā es un varēsi arī foreles ķert. biggrin Kaut gan es tajā upītes posmā esmu atstājis apmēram 10 mušas. 5 vai 6 bija wooly bugger ;(

Ar cieņu Ashuks.
 
aigaigarsDatums: Svētdiena, 03-07-2011, 17:05 | Ziņojums # 243
Iesācējs
Grupa: Moderators
Ziņojumu skaits: 187
Statuss: Offline
Nu forelēm man vairāk paliks spinings, sākumā ar to kaut ko jāiesāk, pēdējā copē jau bija 6 zivis ap/virs mēra. Nākamnedēļ ceru tikt forelēs, tad jāpacenšas vēl pie kāda tikt smile
MM paliks vairāk Stendei un kādam ezeram. Piemēram, drīz uz Enguri braukšu, moš kādu lielo ruduli var noķert biggrin


Aigars Bergsons
 
EmīlsDatums: Svētdiena, 03-07-2011, 20:42 | Ziņojums # 244
Lieutenant
Grupa: Users
Ziņojumu skaits: 49
Statuss: Offline
Šodien pabiju zināmas upes divos jaunos posmos. Biju ticis pie auto, tāpēc nolēmu to kārtīgi izmantot smile Sāku ap sešiem, un jau no paša sākuma vietā, kur parasti cilvēku ir tik daudz kā tirgus laukumā, noķeru vienu ap 35cm. Turklāt atklātā vietā, krācē starp akmeņiem. Es neticētu, ka tur vispār kaut kas var vēl dzīvot, bet bija. Es jau nopriecājos, ka nu tik būs, bet turpinājuma nebija... biggrin

Pēc kāda laika redzēju vienu uz aci ap 40cm, bet šī nevis sekoja manam vizulim, bet aizmuka no tā. Tas bija smilšainā vietā pie liela upes vidū esoša akmens, tāpēc visu varēja labi redzēt. Tālāk noķēru vēl vienu nedaudz virs 30, pāris tādas redzēju ūdenī, daudz sīkās, bet kopumā nekas īpašs.

Ap kādiem desmitiem pārgāju uz pieteku, domāju, ka vēsajā ūdenī varbūt ņems labāk smile Bet tur ūdens bija ļoti maz un ļoti dzidrs, diezgan bezcerīgi. Vienu ap 30 cm brīnumainā kārtā tur noķēru, un drīz pēc tam sev uz rokas ieraudzīju ērci. Piesūkties, par laimi, nepaspēja. Sapratu, ka nav jēgas tur ērces ķert, un nolēmi pārvākties uz citu posmu. Protams pamatīgi apmaldījos, atpakaļ gāju vairāk kā stundu, kas karstumā uz zābakbiksēs, protams, bija ļoti veldzējoši biggrin

Pārbraucu uz pašu lejteci pie ietekas Gaujā. Pamatīgi maldījos arī tur, līdz uzzināju, ka noiet kādus 500m līdz pietekai gar Gaujas krastu nebūt nav viegli. Laikam jāzina īstās takas, pirms mēģināt darīt ko tādu smile Tur kopā dabūju vienu vai divas ap 30cm, redzēju arī pāris lielākas, bet tās neņēma.

Jau uz beigām vienā vietā pie dziļas, rāmas bedres, kurā sakrituši koki un ir saknes paņēma kas nopietnāks. Uzreiz jutu, ka zivs liela, nopriecājos, bet, izrādās, tā bija līdaka aptuveni uz kilo sad Biju pārliecināts, ka tajā upē līdaku nav, un joka pēc iemetu turpat vēlreiz, un atkal pieķērās līdaka, šoreiz gan mazāka. Ko tādu es tur nebiju gaidījis, labi, ka nenokoda man vizuļus.

Kopumā šodien ņēma tikai straujās vietās vai starp akmeņiem, bet dziļajās bedrēs, kur liekas, ka 100% jābūt, nenoķēru vispār neko. Visas zivis, arī līdakas peld tālāk. Ar līdaku negribējās krāmēties, bet sirdsapziņa neļauj krūmos mest.

Te būs bildītes ar divām lielākajām šīsdienas zivīm:
http://www.bildites.lv/images/4ws0bottvjwkx3xcf6f7.jpg
http://www.bildites.lv/images/nibwqo8nl7e45ki5vz7n.jpg
 
UnikisDatums: Svētdiena, 03-07-2011, 21:07 | Ziņojums # 245
Major general
Grupa: Administrators
Ziņojumu skaits: 391
Statuss: Offline
Vakar visu dienu strādāju. Biju noguris kā suns un saulē nocepinājies. Taču zināju, ka tad, ja neizmantošu iespēju iebrist pa ceļam esošajā upē, šodien mocīšos sirdsapziņas pārmetumos.

Tāpēc ap 19:00 jau biju pie upes posma, kurš kartē izskatījās gana līkumots un gravā. Izrādījās- šai posmā upe dziļa un ūdens praktiski stāvošs. Uztaisīju kontrolšāvienus. Varēja pieķerties līdaka, asaris, forele, sapals... Nepieķērās neviena zivs. Ap 2 stundām soļoju gar upi+ pārbraucu vēl uz augšu; upe joprojām lēna. Neko- braucu uz zināmu posmu.

Tur, savukārt, super zems līmenis un dzidrs kā... (izdomājiet paši). Asaru kā biezs. Tā kūtri arī ņēma. Zināju, ka ka šeit mājo arī foreles. Vienā vietiņā izdevās izmānīt smuku mēriņu, taču tas tikai piebikstīja rotiņam. Citā vietā mēriņš paņēma, taču iemetiens bija pāri kritušam kokam un auklai sanāca "lauziens". Nopurinājās. Droši vien arī ņēma ar gariem zobiem un maniem āķiem nav atskabargu.

Upe paplata, bet sekla. Foreles slēpās zem kokiem vietā, kur galvenā straume nes gana daudz barības garām. Pa zemmēriņam no āķa nācās nokabināt.

Vienā vietā manīju zivs līķīti. Pacēlu, lai redzētu, kas par zivi. Pirmo reizi dzīvē redzēju šamējo:



http://www.latvijasdaba.lv/zivis/cottus-gobio-l/

Man Forelītē kādu laiku atpakaļ piedāvāja vobleri šīs zivs veidolā. Teicu, ka neesmu šādas zivi LV upēs redzējis, tāpēc nav ticības voblerim ar tik platu galvu. Teica, ka arī foreles barojoties ar šīm zivīm.

Ak jā, vēl- upe pilna ar sīkajiem kurkulēniem, tā ka forelītes, kad sagribas, var izpeldēt tumsiņā no slēptuves un aizpeldēt pierīties.


Forele ir pārāk vērtīga, lai tiktu noķerta tikai reizi!
Mans blogs angļu mēlē: http://www.fishing-story.com


Ziņojumu laboja Unikis - Svētdiena, 03-07-2011, 21:11
 
SullaDatums: Pirmdiena, 04-07-2011, 23:02 | Ziņojums # 246
Pieredzējis Forelists
Grupa: Moderators
Ziņojumu skaits: 183
Statuss: Offline
Emīls,
he he tad jau atkal tāpat kā maija beigās būsim bijuši vienā upē vienā laikā biggrin Un šoreiz pat daži posmi krustojušies, būtu tev devis padomu kā ātri nokļūt ietekā biggrin Rīt ielikšu garāku atskaiti, nupat tik pārrados no 2diennieka, noguris pēc suņa, bet laiks bija sūper, īpaši šodien, neko labāku jūlijam nevar vēlēties, nu tik ūdenslīmeni kādus 20cm vairāk. Bet pat pie tik dzidra un zema ūdens foreles ķērās pārsteidzoši labi tam posmam, gadus 15 nebij tādu aktivitāti tur manījis. Tas priecē, upe atjaunojas, arī alatas no rīta medīja visās malās.
 
EmīlsDatums: Otrdiena, 05-07-2011, 21:59 | Ziņojums # 247
Lieutenant
Grupa: Users
Ziņojumu skaits: 49
Statuss: Offline
Kad sanāk, uzraksti atskaiti. Gribas zināt, kā Tev gāja, makšķerējot tajā pat vietā un laikā smile
 
SullaDatums: Trešdiena, 06-07-2011, 08:07 | Ziņojums # 248
Pieredzējis Forelists
Grupa: Moderators
Ziņojumu skaits: 183
Statuss: Offline
Kā jau apsolīju uzrakstīšu garāku atskaiti par 2 dienu copi (3.-4.jūl.) vienā no Gaujas pietekām, zinātāji jau sapratīs kur. Bet rakstīšanas kāre uznāca jo cope bija riktīgi forša un izdevusies! Pirmkārt jau iepriecēja patīkami vēsais un mākoņainais laiciņš ar spirdzinošo lietutiņu pirmajā vakarā. Jūlijs parasti nelutina ar tādu. Otrkārt necerēta foreļu aktivitāte tam upes posmam, gadus 15 biju gaidījis šo brīdi, jo upe nudien mīļa man. Uzreiz atklāšu ka pievienotās bildes ir 2 gadus vecas, no 2diennieka augustā, toreiz bija ļoti līdzīgi laika apstākļi un arī ūdenslīmenis gandrīz tāds pats, un vietas protams tieši tās pašas. Redziet šoreiz atstāju mājās bildkameras aķus (palika uz galda lādēties), vecums nenāk viens. Bišk jau škrobe ir, viena lielākā forele bija makten krāšņa, tā vien prasījās uz fotosesiju, un tad vēl upes ainavas rīta migliņā, eh.. Vienīgi secināju ka fotoaparāta trūkums kompensējas ar daudz aktīvāku un enerģiskāku copēšanu, jo loģiski ka uzmanība nu tiek pievērsta vienai nodarbei. Un vēl ieguvējas ir foreles, jo ātrāk tiek atlaistas vaļā un mazāk pamocītas.
Tā nu vēlā svētdienas pēcpusdienā ierados pie upes. Visai viltīgi ne, jo pārsvarā visi copmaņi nu atgriežas no copes un zivis uzelpo. Un te ierodos es, ha! Līdz pašam upes krastam šoreiz mani atveda kā kungu, varēju pat bišk nokrākt pa ceļam. Bet tad mani vēl apdullušu no īslaicīgā miega izsvieda no mašiņa un atstāja vienu. Cik nu tur vienu, redzēju ka netālu vazājas ekursātani čortos ar klaigājošu bērnu bariņiem. Uz brīdi saīgu, jo ne jau to vēlies ieraudzīt atbraucot forelēt. Bet nu svētdiena kā nekā. Pievērsos upei. Njā ūdens pamaz gan, citi jau brīdināja ka ļoti zems. Bet toties skaisti dzidrs, kas vismaz man patīk. Varēs labi nočekot zivju daudzumu un vai nav ienācis jau kas niknāks no lielās upes. Uzmetu somu plecos un steigšus dodos gar upi uz augšu kur zinu drīz palikšu viens ar dabu. Man priekšā apmēram 15km posms. Protams līkumojot pa upes gultni un regulāri pārejot no viena krasta uz otru tu noej divtik daudz. Doma ir šovakaram atstāt mazu pāris km posmiņu, bet rīt no ausmas līdz vakaram lielāko un arī cerīgāko daļu. Tā nu nogājis kādu puskilometru pa taciņu kas visu laiku vijas gar pašu upes krastu, vietām atklājot fantastiskas ainavas ar krācēm un milzu akmeņiem gultnē, esmu izgājis no tūristiem ērtā pastaigu plača. Te jau gadās sakrituši koki uz takas, dubļi, zari kas ķeras apģērbā, bet tas retajam patīk. Vajadzētu vēl paieties uz augšu, saprāts un pieredze saka ka te vēl nav īsti labās vietas, bet jūtu ka gribuls pēc copes lielāks un ņem virsroku.

Nokāpju upes malā pie feinas smilšu sēres, kas plata atsegusies upē pāriet vilinošā braslā ar daudzkrāsainiem olīšiem. Turpat netālu burbuļo nelielas krācītes un pamatīgs akmens bluķis straumes vidū. Ap to izskalota nopietna bedre, tīri pieklājīga dziļuma tādam mazūdenim, būs vismaz 1,2m. Tur noteikt kāda punktotā tup un gaida manu vizuli, viszinīgi nosaku un skatos kur piesēst, lai ērtāk sariktētu spiningu. Kā uz pasūtījuma turpat pie sēres vairāki pārkaltuši palu izskaloti baļķēni ar sen nolupušu mizu. Nu fein, pat muguras balsts sanāk. Atceros jaunības dullumā pat esmu gulējis uz tādiem, pārlaižot vasaras īso naksniņu. Protams tas bija lielāka diametra un noaudzis mīkstu zaļu sūniņu. Kamēr noņemos ar mezgla siešanu un āķu pārasināšanu rotam, jūtu ka apkārt paliek strauji tumšāks, it kā kāds nogriezis jaudu tai lampai tur augšā. Pametu skatu uz augšu, jomajo kas ta tur?! No dienvidiem tuvojas tāds draudīgs melnizils milzu mākulis kā no dramatiskākajām aivazovska gleznām izkāpis, viešot drūmu priekšnojautu ka nebūs labi! Un es bezbēdīgais mūlāps esmu bez kādas lietus jakas, jūlijs tak.. Kādu brīdi bažīgi vēroju negaisa mākoni, kas lēnām bet neatlaidīgi tuvojas.


Ziņojumu laboja Sulla - Ceturtdiena, 07-07-2011, 01:06
 
SullaDatums: Trešdiena, 06-07-2011, 08:14 | Ziņojums # 249
Pieredzējis Forelists
Grupa: Moderators
Ziņojumu skaits: 183
Statuss: Offline
Ātri apsveru iespējamos „dezertācijas” plānus, kur glābties un kur mukt ja šitas lietus maiss nāks lejā. Skriet līdz pāris km attālajam siena šķūnim, kur ieplānots nakšņot, īsti negribas. Jo tad ardievas vakara copītei, da i patālu, varu neuzspēt. Eh, kā būs būs, paslēpšos zem kuplākas egles, vai ta nu pirmo reiz tā gāziens pārlaists. Vestes kabatā visus ūdensnedrošos loriņus salieku plastikāta maisiņos, tāpat arī sapakoju silto kreklu un rezerves zeķes, pārvelku mugurenei lietus mētelīti(redz soma pat praktiskāka par mani) un brienu upē, iepriekš piekabinājis pie karabīnerīša šīs upes klasiku- baltu 2. mepps long. Ar nolauztu vienu āķa žuburu. Kā nesen atklāju, ar 2 žuburiem mazāk traumē muti, īpaši forelītēm zem 20cm, kuras dažkārt pamanās trijnieku tā ieķīlēt savās mutītēs, ka bez žokļu izmežģīšanas tās ļoti grūti atbrīvot. Bet ar 2 žuburiem tas vēl nav noticis. Kā atklāju šo jauno fišku? A pavisam amizanti, sagadījās ka maijā dienas laikā nolauzu pa žuburam uzreiz 2 mepiem, biju uztinis svaigu sasodīt izturīgu(8kg) auklu, ko draugs iedāvāja. Protams nāvīgos zacepos, protams kā parasti aptinu auklu ap roku un lēni vilku acis aizmiedzis un muguru uzgriezis(labāk āķis pakausī, ne acī). Bet tā aukla takš neplīst! Stiepu, stiepu līdz nolauzu āķus, jāsaka ar mepu tā pirmo reiz, pie tam tie ir oriģinālie. Bet lab vien ir, saglābu gan 2 vizuļus, gan ieguvu jaunu pieredzi. Tikai brīdinu citus kas jau ņem knaibles rokās un nu tik lauzīs nost lieko žuburi: shodu skaits palielinās, īpaši ja nelietojat sačoku kā es. No šāda divžubura āķa bez atkarpēm forele viegli atkabinās izdancināšanas beigu fāzē kad gribi to nobildēt turot auklu rokās. Bet es par to daudz nesatraucu, man jo patīkamāk ja forelīte pati aiziet un to nav jāburza pirkstos. Pa abām dienām tā pašas atbrīvojās apmēram 80% no ~ 30 līdz kājām atviltajām zivtiņām. Tā nu es iebrienu upē un tuvojos lielajam akmenim, pa ceļam apčamdot ūdeni. Nekas, gana vēss vēl, vairāk par 15C nebūs, labi tomēr ka šī upe tik bagāta avotiem.

Pirmais metiens sanāk perfekt bik virs akmens. Uzreiz sāku ietīt un kristāldzidrajā ūdenī redzu kā žiglā straume velk rotiņu gar paša akmens sāniem, ar kātu piekoriģēju leņķi lai āķis neieķertos akmens sūnā. Un te lieliski noder mana pagarā 2,4m kāta lielā manevrēšanas spēja šādās situācijās, tāpēc ne visai cienu foreļcopē kātiņus zem 2 m. Kad rotiņš šķērso visu bedri zem akmens un jau tuvojas smilšu un oļu sēres kantij , tam pakaļ no bedres pēkšņi izšaujas punktota torpēda un žigli to panākot uzsēžas! Tad tomēr nervi neizturēja, teicu tak sev ka te noteikt kāda tup! Cīkstiņš ir īss, jo spoles bremze pieregulēta tieši tik cieši lai zivis virs kg asajos rāvienos nevarētu pārraut 0,22mm monoauklu. Ja šajā upē mājotu tikai foreles, varētu likt arī 0,18-0,20, bet patrāpas ar pa kādam smagam raibajam virs 3kg, un tad ir ziepes. Pievilktu sev pie kājām uz seklās sēres varu aplūkot skaistulīti tuvāk. Būs ap 32-34cm, pavisam nav slikti pirmajam metienam un pirmajai zivij izbraukumā, lai tik būtu vēl labāks turpinājums, nodomāju pie sevis. Redzu ka zivs knapi turas uz viena žubura, tāpēc atlaižu vaļīgāk auklu un ļauju tai nopurināties pašai. Kādu brīdi tā sastingusi stāv(ja nekustīgu zivs pozu līmeniski var saukt par stāvēšanu) uz sēres, bet tad prātīgi iemūk atpakaļ zem akmens, nu re kāda malace. Eh jauki tomēr šādi brīži copē, kad noskaties kā brīvībā atgriežas skaista un dzīva zivtiņa, kuru tu droši pēc likuma varēji iebāzt somā. Pasmaidu par šo patīkamo lai gan īso randiņu un brienu tālāk, lūkojot pēc jaunām foreļu slēptuvēm.
 
SullaDatums: Trešdiena, 06-07-2011, 08:16 | Ziņojums # 250
Pieredzējis Forelists
Grupa: Moderators
Ziņojumu skaits: 183
Statuss: Offline
Esmu izdarījis tikai pārdesmit metienus zemkrācītes atstraumītē, kad jūtu sāk pilināt, tomēr. Krīt lielas un slinkas lāses skaļi pakšķēdamas, gluži kā krusas graudi. Tas nav uz labu, būs pamatīgs gāziens, pieredze saka. Redzu ka draudīgais mākulis nu izpleties pa visu debesjumu virs galvas, tiesa bik jau atšālējies un zaudējis daļu no sava drūmuma. Steigšus izlienu krastā un sāku piemērotas egles meklējumos riņķot pa mežu. Egles ta daudz, bet vairums paplikas kā plukatas, neaizturētu pat zīlītes čuriņu. Muguru jau sāk kapāt arvien intensīvāk, jāpasteidzas. Beidzot atrodu ko sakarīgu, metra atstatumā augošu pārīti, starp tām paskatoties uz debesīm lielas spraugas „jumtā” nemanu, derēs! Nosēžos uz sausā skuju matracīša, atspiežot savu muguru pret lielākās zaļās jumpravas muguru. Man pretī lūkojas otras jumpravas mugura, bet pametot skatu pa labi redzu pat upi, nu forši, vismaz nebūs skumīgi. Par to parūpējas arī garsnuķes, kas viesmīlīgi sīkdamas metas vakariņās. Es tām bik pabojāju apetīti, izvelkot no kabatas pēc citroniņa jauki smaržojoša repelenta flakoniņu un apsmidzinot plikās rokas un ģeimi ar kaklu. Garsnuķes sašutumā dziedot pamūk uz visām pusēm. Nu varu atslābināties un pavērot kas darās apkārt. Lietus pieņēmies spēkā un nu kā balta ūdens siena kapā krūmus man apkārt, tik intensīvi ka brīžiem kāda pile tomēr izsprūk caur egļu ciešo zaru jumtu. Tā notupu veselu stundu, gāziens pāraudzis daudz mierīgākā mērcētājā, debesis vienlaidu pelēkas, pulkstenis rāda ka drīz būs astoņi vakarā. Sāk pārņemt pesimisms, ne jau dēļ šādas izklaides šurp devos. Kas ta nu būs vien te nakti jāpārlaiž, gribas pacopēt ar vēl. Kā manu noskaņojumu uztvēris, debesu tētiņš apžēlojas un atsedz zila debess vaidziņu dienvidpusē. No turiene pūš, tātad drīz vajadzētu pāriet. Un tā arī notiek, pēc 10min beidz ar. Protams pilsētā vai klajā laukā tas nozīmētu ka nu var salikt lietussargu un bezbēdīgi svilpodams spriņģot pa peļķēm. Bet ne jau krūmu pilnā mežā. No zariem vēl ilgu laiku pil un pil. Uzmaucu uz acīm ciešāk hūti un dodos atpakaļ upē, krūmu zari mani bagātīgi apmazgā. Eh lai, neesmu jau no cukera, vēlāk pie ugunskura apžāvēšos. Priekšā man garš un pataisns posms ar krācēm, starp kurām 30-100m gari rāmi plūdumi ar smilšainu grunti un pa retam akmenim gultnē. Un šajos rāmumos nu sāk šiverēt alatas, nav jau dumas, lietus no zariem upē ieskalojis lielu daudzumu dažādu kukaiņu, uzklādams tām bagātīgu vakariņu galdu. Tā nu es lēnām virzos pret straumi, mētājot katrā cerīgākajā aizstraumītē vai zemkrācītē vai bedrītē aiz akmeņiem vai pie kādas iegrimušas siekstas krastā, kuras te tomēr pamaz. Pa laikam uzsēžas kāds zemmēriņš, sirdi jau silda, bet pēc smukā pirmā mēra nu gribas ko daudz ducīgāku. Derētu izmakarēt kādu lielāku alatu, kuras spriežot pēc rāmajiem un izturēti klusajiem plunkšķiem te netrūkst. Pirms 15 gadiem šajā upē nebija grūti noķert smuku mēra alatu uz parastu gaišu 1. rotiņu, derēja pat bez pušķa uz āķa. Nu šamās kļuvušas dikt slīpētas, virs 35cm neesmu te izvilcis jau ui ku sen, laikam mušotāji tās izskoloja ka jāņem tikai mušas un neko citu. Bet kā ta nu bez paprovēšanas. Uzkabinu miniatūru 00 rotiņu ar platu kapara lapiņu un kuplu gaiši pelēku līdz melnu diegu pušķi uz mikroskopiskā trijžuburīša. Sen tādus neesmu mētājis, tāpēc neierasti ka nejūt auklas galā nekādu pretestību, sāku šaubīties vai tas vispār rotē. Pavelkot seklūdenī gar kājām redzu ka rotē teicami vienmērīgi, esmu lepns, kā nekā paša meistarojums pirms 18gadiem. Bet tieši miniatūrajiem rotiem visgrūtāk panākt lapiņas „neaizlipšanu”. Tā nu mētāju savu sīkroteri pa vietām kur atskan alatu plunkšķi, laižu sekli, labi ja 10-20cm dziļi. Bet paiet minūtes, tuvojas riets bet copa kā nav tā nav. Njā sasodīt slīpētas tomēr šejienes alatas, tik viegli neapmānīsi. Esmu nomainījis jau pusduci visādu māņekļu variācijas, arī gaišām un pat melnām lapiņām, dzelteniem un brūniem pušķiem. Arī 1. mepa melno fūriju ar dzelteniem punktiem, kas ļoti rezultatīva kaimiņupē, kā arī pāris sīkvoblerīšus. Nu neņem, pat neviens zemmēriņš neuzsit. Iespējams ka vaina paresnajā auklā pie tik dzidra ūdens, lai gan es pats šo pelēkzilo auklu ūdenī saskatīt nespēju, bet alata droši vien redz visu. Bet kā tad 95.g. šajās pat vietās izvilku 44cm alatu(mērot bez astes) ar 0,25mm aukliņu, un pa dienu tā nebija vienīgā mēra alata.. Vajadzētu laikam somā nēsāt rezerves spolīti ar kādu 0,14-0,16 aukliņu, kā reiz šādiem gadījumiem. Bet nu šoreiz nikā, pārslēdzos atpakaļ uz foreļcopi un līdz krēslai, kas kopā ar pēclietus miglu atnāk ļoti agri, noķeru vēl pāris zemmēriņus un dažas sek auklas galā paturot ko smagāku. Diemžēl pustumsā nespēju saskatīt kas tas par kukaini, apaļīgums un kūleņošana vedina uz domām ka vai nu forele vai neliels taimis ap 40cm. Nokožu vizuli un satinis auklu, lai laužoties caur krūmiem nepinas, dodos uz savu ierasto „hoteli”. Lai arī jau pāri 11 vakarā un patumšs, vietas labi zināmas un tāpēc nav jāmaldās uz knapi saskatāmās taciņas.
 
SullaDatums: Trešdiena, 06-07-2011, 08:18 | Ziņojums # 251
Pieredzējis Forelists
Grupa: Moderators
Ziņojumu skaits: 183
Statuss: Offline
Iznāku klajumā un re kur slejas man hotelis- liels siena šķūnis, ar kura saimniekiem jau sen esam vienojušies ka varu tajā pārlaist naktis. Protams ja nepīpoju, ko par laimi sev un citiem tā arī neesmu sācis darīt. Bet pirms liekos siena pēļos, vajadzētu bik apžāvēties un kāds siltas tējas malks ar derētu. Noeju pie netālās upes un atrodu ugunskura vietu, te arī bluķīši sēdēšanai. Salaužu nokaltušos egļu zariņus, noplēšu pa kādai tāsij no vētrā pārlauzta bērza, un ātri vien man jau kuras maza uguntele. No mitrajām kritalām bik dūmo, bet tas nieks, atbaidīs tik odus. Tā nu žāvējos, kūpēdams kā tvaikonīts, strebju aromātisku tējiņu un čurkstinu virs ugunskura uz ievas zara uzspraustas pāris biezas šķēles no kūpinātas cauraugušas cūkas miesas. Vienvārdsakot romantiski izklaidējos divvientulībā pats ar sevi biggrin Klausoties gunkura sprēgāšanā, netālās upes burbuļošanā un nakts darboņu aktivitātēs. Tepat klajumā sasaucas apodzēni, pārlaizdamies no vienas vietas uz otru. Pļavās sākas griežu tarkšķi, mežā ierejas lapsas. Trūkst vēl tikai vilka gaudieni, kādus nācies klausīties augšteces lielajos mežu masīvos nakti pārlaižot. Melošu ja teikšu ka bez tirpas kaulos. Kad noeju pie ūdens noskalot rokas un ģeimi, kādu brīdi kā apburts lūkojos sikspārņu klusajos un it kā haotiskajos lidojumos virs upes. Un te pēkšņi kāds 10x lielāks sikspārnis tik pat klusi kā rēgs pārplanē pāri upei, tiesa tā līgani bez raustīšanās. Aha, kāds pūčveidīgais, laikam mēģina nomedīt kādu sikspārneli. Dzirdu pa upi kāds ņemās, it kā čāpo pa seklūdeni, it kā kasās, droši vien bebrs. Vispār šādi klausoties un lūkojoties varētu pavadīt visu nakti upes krastā, bet nu jāpadomā ar bik par rītdienu, jānokrāc ar, lai būtu spēki rīt bradāt entos km pa ūdeni. Kad liekos sienā uz čuču, pl. jau pāri pusnaktij. Iepakojos guļammaisā un pavēlu sev iemigt. Bet viegli teikt, ja aiz šķūņa plānās dēļu sienas pļavā ārdas griežu veči ar saviem mehāniskajiem tarkšķiem rerrp rerrp, jeb briest briest kā par griezes dziesmu mīļi izteicās mūsu senči. Tik kas var briest cauru nakti? Vienīgais kas man piebrieda, bija dusmas par izpurgāto nakti, vismaz labi ka tā bija īsa! Un rītausmā ap pl 4 kad līdu ārā no šķūņa, man nudien bija vēlme apgriezt sprandu tam griezējam briedinātājam! Biju iesnaudies labi ja uz pusstundu, kad griezējs bij aiztipinājis uz kādu attālāku pļavas nostūri, tik žēl ka drīz atgriezās. Paradokss: cik gan bieži mēs neesam kaifojuši vasaras vakaros kad kaut kur netālu sāk griezt šie putniņi, tāda burvība un lauku noskaņa vai ne? Bet laikam pat visizcilākās tenoru operārijas atskaņotas 4h no vietas nakts vidū jebkuru var iedzīt histērijā un slepkavnieciskās domās! Tāds īgns un neizgulējies kāpu lejā pie upes, kur garastāvokli uzlaboja varenā miglas izrāde. Tā kā vairākslāņu bieza putukrējuma torte slīga pār plašajām piekrastes pļavām, pāris saliņām upē un zemajiem krūmājiem. Un šie slāņi nepārtraukti bija kustībā, nemanāma vējiņa nesti līda gar krasta nogāzēm uz augšu, maisījās kopā un cēlās augšā kur lēnām izgaisa. Lai labāk šo fantastisko skatu varētu vērot, uzkāpu pretējā krasta augstajā kraujā. Copes tāpat vēl nebūs, kamēr šāds palags virs upes. Cerēju ka saules lēkts šo izrādi vēl paspilgtinās, bet sabiezēja mākoņi un ap pl. 5 migla izklīda un no saules vairs nebij ne vēsts. Ar nav slikti nodomāju, rīta cope būs ilgāka, lai gan varensmuki jau ir tie pirmie stari..


Ziņojumu laboja Sulla - Trešdiena, 06-07-2011, 09:13
 
SullaDatums: Trešdiena, 06-07-2011, 08:20 | Ziņojums # 252
Pieredzējis Forelists
Grupa: Moderators
Ziņojumu skaits: 183
Statuss: Offline
Vai nu tāpēc ka agrais rīts bez saules bija tāds patumšs, vai arī māju tuvumā apcopēts ar sliekām, bet pirmā stunda pagāja tikai gaidot grābienu. Jā pa kādam sprīdītim manīju, bet neaktīvi. Toties ne pa jokam kostēja atkal alatas, mani tracinot. Ko šamās šoreiz ēda, neizpratu, jo nekas nelidinājās un arī upe vairs nenesa nekādu drazu, iespējams kādus mikrokodiņus.. Vienā vietā no dažus metrus augsta krasta labi novēroju tādas 40+ alatas riņķošanu pa ~30m garu zemkrāces plūdumu ar dižakmeni vienā krastā. Apbrīnojami ka brīžiem tā iepeldēja pavisam seklās vietās starp akmeņiem upes vidū, kur labi ja 30-50cm dziļš. Pakaifoju kādu brīdi, skatoties kā šī riņķo un nepārtraukti barojas, tā izsmalcināti un delikāti ar klusu mazu plunkš savācot no ūdensvirsmas kādu ēdmaņu. Nezinātājs pie duļķaināka ūdens šo darbošanos varētu noturēt par mazzivtiņu, kaut kādu vīķīšu barošanos. Sīkās alatiņas aušas gan sevi nodod kad kampjot kukaiņus bieži izlec pusaugumā vai pat pilnībā virs ūdens. Atstāju aiz muguras alatu posmu un no pl.6 – 8 izgāju ļoti krāčainu mazforeļu posmu.

Tās tiešām te tusējā biezā slānī, kas priecē, jo ilgus gadus te kabinājās tikai pa retam taimēnu vai lašu mazulim. Pārsvarā gan dikt sprigani zemmēriņi, kuri ar augstiem palēcieniem virs ūdens mācēja žigli nokabināties saviem spēkiem. Nu varbūt pārīts knapmēriņu ar bija. Bišķ garīgo pabojāja vietējo lašu dūrēju atjaunotais un vēl augstāk uzceltais akmeņu aizsprosts netālu no vienām mājām, pa vismaz 5/6 no upes platuma, izmantojot kā dabiskos šķēršļus mazu saliņu un pagaru oļu sēri. Maitas brakari noblietējuši pamatīgi ar velēnām, atstājuši tikai pāris m platu seklu straujteci gar kreiso krastu, kur viegli nodurt pa nakti uz augšu ejošos raibos. Veltu pusstundu lai kaut nedaudz pajauktu noziedzīgo būvi. Izveidoju pārrāvumus 3 vietās, ūdens sāka plūst pāri ar jaunu spēku, nu zivīm vairs nebūs tikai viens liktenīgais ceļš. Vajadzētu jau nojaukt pilnībā, bet te darbs veselai dienai, tie maitas laiku un enerģiju nežēlojuši.


Ziņojumu laboja Sulla - Trešdiena, 06-07-2011, 08:22
 
SullaDatums: Trešdiena, 06-07-2011, 08:23 | Ziņojums # 253
Pieredzējis Forelists
Grupa: Moderators
Ziņojumu skaits: 183
Statuss: Offline
Tā pamazām tuvojos savai top vietai šajā upē. Top vieta pēc noķerto trofejzivju daudzuma un daudzveidības. Ir te gan kiloška forele vilkta un izvilkta, ir pavilkta un neizvilkta forele uz 60cm, ir izvilkti kāds pusducis taimju un lašu. Cik uzsituši un aizgājuši, i nesaskaitīšu. Protams vairāk notikumu grozās ap 90.tajiem gadiem, bet arī pērn pēc ilgāka pārtraukuma te iepriecēja drukns raibais ~4kg, viskrāšņākais taimiņķeņķis kādu nācies skatīt vaigā dzīvu. Pacietīgi ļāvās garākai fotosesijai, kļūdams par īslaicīgu CL zvaigzni biggrin Zinu ka pašlaik pie tik zema līmeņa cerēt uz raibajiem ir velti, bet varbūt kāds aizsēdējies lielajā bedrē? Bet bedre sākas ar lielu krāci pāri visai upei, pie kuras tā met līkumu pa labi. Zem krāces dziļums pieaug pakāpeniski gar kreiso krastu, mutuļojošajam ūdenim pamazām norimstot aptuveni 100m garās bedres tumšajā atvarā. Lejasgalā slejas apaudzis iežu atsegums, nu kura regulāri kāds koks noslīd ūdenī, izveidojot grūti apcopējamu, bet ideālu slēpni lielām lašveidīgajām. Gar labo krastu stiepjas smilšu sēres, perfekta vieta kur stāvēt un pabeigt cīkstiņu ar kādu makanu, tik jāuzmanās no smiltīs ieskalotajiem baļķiem un zariem, ap tiem ne viens vien viltnieks te aptinis auklu un noziepējis asti. 90. gados pie šīs pašas upes satikts cienījams forelētājs uz gadiem 80+ man pažēlojās par lielāko lasi savā mūžā kāds te viņam aizgāja pēc ilgstoša cīkstiņa daudzus gadus atpakaļ. Arī beigās iegājis siekstās un beigta balle, esot bijis virs metra.. Gandrīz vai kautrīgi man toreiz atrādīja baltā tīra audekla drāniņā ievīstītu taimiņzelli uz 50cm, no tās pašas bedres. Laikam no viņa pārņēmu šo tradīciju zivis mājāsvešanai ietīt baltā kokvilnas audeklā(līķautā, kā smejas mājinieki biggrin ), ventilējas un atšķirībā no sintētiskām kulēm nekas nesasūt un nesasmok. Bij jau ilgus gadus arī tradīcija nēsāt uz pleca elegantu pītu klūgu groziņu, bet kā sāku vairumu laist vaļā, grozels palika krāt putekļus uz skapjaugšas.

Nu tātad tuvojos slavenajai bedrei. Uzlieku lielāku roteri, bik apsūbējušu baltmetāla 3. Longu ar oraņžīgi dzeltenu spalvu pušķi. Vispirms apmētāju apakšu, izeju no bedres. Te gultnē vīd daži lieli akmeņi. Nekā. Tad sāku apmētāt milzu siekstu atvarā kas sastāv no saknēs kopā saaugušiem 2 kokiem, kuru iekrituši upē ar galotnē pa priekšu un nu slīpi pa straumei iegūluši krastā, savācot laika gaitā visvisādus sīkzarus un drazu ko upe nes. Kad tu ieraugi jebkurā foreļupē tādu vietu, sirds vienmēr ietrīsas gaidās un cerībās- un ja nu šoreiz nospīd?! Man diemžēl nekas nenospīdēja. Šo siekstu spītīgu apstrādāju savu pusstundu, lai gan zinu tak pēc pieredzes, ja nepaņem pirmajos 10 metienos, tad mētā kaut visu dienu, velti. Visas agrākās trofejzivis te paņēma pirmajā vai otrajā(reti kādā trešajā) metienā, atkarībā cik precīzi iemetu sākumā. Pamainīju rotus, lielākus un mazākus, dažus voblerus ar sakostiem zobiem novilkdams max tuvu zariem. Nekā. Vēl atlika bedres seklākā augša, zemkrāces plūdums, kur papilnam atstraumēs viltīgi padziļinājumi klinšainajā gultnē un slēptuves aiz akmeņiem. Te pārlieku atpakaļ savu 2. longu ar nolauzto āķi, iepriekš to pārasinot, jo šajā upē mētājot pa krācēm āķi notrulinās rekordātri.


Ziņojumu laboja Sulla - Trešdiena, 06-07-2011, 08:24
 
SullaDatums: Trešdiena, 06-07-2011, 08:26 | Ziņojums # 254
Pieredzējis Forelists
Grupa: Moderators
Ziņojumu skaits: 183
Statuss: Offline
Tā stāvot uz smilšu sēkļa līdz ceļgalam gandrīz pašā upes vidū, izdaru max tālus metienus taisni pret straumi. Tālus tāpēc ka te zivs labi redz kas notiek apkārt, un copmanis ar kā uz delnas. Pēdējos metienus izdaru jau pašā zemkrācē kur mazāk par 1m dziļums un liels mutulis norāda uz palielu akmeni. Smuki iemetu kādu m virs tā un pēc dažiem spoles apgriezieniem ass sitiens pa kātu! Oho kā pumpē, iekaucas bremze, nu būs kukainis! 25m attālumā seklūdenī nozib labs siluets, sāku kalkulēt garumu, liekas varētu būt pirmā šāgada piesniekforele.. Bet mans pretinieks nodemonstrē ka mazāk jāmēra, bet vairāk jādomā par cīņu, izlecot virs ūdens efektīgā svecē, zaigojošos sānus nozibinot šārīta pirmajos saules staros un paskrienot man garām 10 m attālumā. Nu lai jau izskrienas, te gultne gana klāra, laižu šo uz leju, paceļot kātu augstu gaisā, lai mazāk iespējas šamai aizkabināt aiz kāda zariņa gultnē, pie viena labāk amortizējot rāvienus. Kur ūdens mierīgāks , tur forele atslābst un sāk prātīgāk uzvesties, lēni riņķo pie gultnes. Tā pamazām virzos šai klāt, ar acs kaktiņu pētīdams jau vietu kur pabeigt šo jampadraci. Bet kā esmu samazinājis mūsu distanci līdz 6m, tā zivs atkal sāk trakot. Paskrien uz augšu un mēģina izlekt, bet redzams spēka vairs nav un sanāk tik tāds paliels kūlenis virs ūdens. Nu laiks vilkt klāt, nevar tak pārmocīt ar. Tā pāŗis min vēl pastīvējamies, solis uz priekšu, divi atpakaļ un otrādi. Kad lēnām pievelku foreli rokas stiepiena attālumā, manu ka zivs izmēri strauji sarukuši, kāds te vairs piesnieks, labi ja 40-45cm, nuja ne pirmā reize kad adrenalīns uzliek acīm palielinātājus biggrin Cīņassparu tai droši vien piedeva šīs upes forelēm neierastais ducīgums, tāda apaļa kā radužka Nu esmu bik atslābis un sāku domāt prātīgāk ko darīt. Zivs vēl lēni staigā, apmet man pat pāris riņķus, to laikā pamanu ka āķi sēž mutē pavisam sekli, var aiziet jebkurā brīdī. Bet gribas tak tādu smukuli vismaz paturēt dažas sekundes uz plaukstas, pakalkulēt svaru, piešaut kāta rokturi nomērīšanai. Retā reize kad iedomājos vai man ar nesākt staipīt līdz sačoku. Skatot tik tauku un apaļu foreli uz mirkli pat ieskrien prātā neķītras domas par aromātisku ugunskura dūmos nokūpinātu fileju, jēziņ veselu mūžību tāda delikatese nav ēsta turpat upes krastā! Tādas domas laikam izsauca arī labu laiku kurkstošais kuņģis, kurš atgādināja ka jau sen nokavētas gan pirmās gan otrās brokastis. Pārlicis kātu kreisajā rokā, mēģinu to uzvilkt uz pastieptās plaukstas. Ar trešo piegājienu sanāk, ātri piešauju kāta rokturi, nočekoju atzīmi(vēlāk pārmērot rokturi izsecinu ka bija 42-44cm). Ilgi gan šamai nepatika gozēšanās man uz plaukstas, tā ka īsu mirkli tik pajūsmoju par varen košajiem foreļmammas raibumiem un dzelteno vēderiņu. Vēl nebiju atvilcis rokturi, kā šī ar palēcienu ieslīdēja ūdenī. Un šo īso auklas atslābumu viņa izmantoja meistarīgi atkabinoties ar tādu slinku pirueti. Un tad nesteidzīgi ieslīdēja bedrē, te tev nu bija domas par kūpinātu foreli, bet lab vien ir vai ne? smile Vēl viens arguments lai nelietotu sačoku, protams ja esi gana aukstasinīgs un nekrīti panikā, un katru foreli izvadot nemet krasta smiltīs, ar ko diemžēl grēko daudzi pat it kā pieredzējuši veči. Mēs visi esam tikai cilvēki, un mājās mums ir ģimenes locekļi kas dažkārt paštaisni un kategoriski pieprasa foreļmaizes. Un zinu ka pat stoiskākie C&R piekopēji foreļcopē palaikam krīt grēkā un atstiepj mājās arī neatļautos 40+. Tā teikt nu kā es varu neaplaimot mammu mātesdienā vai sieviņu jubilejā u.t.t. Jā es pats agrāk dažas reizes esmu braucis tieši pēc gaļas, lai cik arī perversi tas neskanētu, kad apsolīts mājiniekiem svētku galdam foreļmaizes. Bet tas bija laikos kad forelētāji lielīgi viens otram atstāstīja izcilākās copes reizes kad mājās veda desmitiem galvas, par mazāko atbilstību mēram noklusējot.
Tā nu bišk slapjām krekla piedurknēm izbridu krastā un secināju ka drīz jau 10, pēdīgais laiks ko iekost. Žigli savācu iekuru mazam kafijas ugunskuriņam, mm cik gan aromātiska var būt laba maltā kafija pārlieta ar upes ūdeni un ar dūmu piešprici. Tā sēžot uz sen vētrā izgāztas milzu egles, malkojot kafiju un miedzot acis brīžiem caur mākoņiem pazibošajos saules staros, skatījos samazinātā upes variantā. Tobiš pagara sala atdalījusi šaurāku labo atzaru, kā tāda maza pieteciņa. Lielā straume pa krācēm skandina salas kreisajā malā. Nu dikt ainaviska vietiņa nesteidzīgai brokastošanai un pasēdēšanai.


Ziņojumu laboja Sulla - Trešdiena, 06-07-2011, 08:56
 
SullaDatums: Trešdiena, 06-07-2011, 08:29 | Ziņojums # 255
Pieredzējis Forelists
Grupa: Moderators
Ziņojumu skaits: 183
Statuss: Offline
Vēroju kā lēni ceļas pa kādai retai lielai viendienei, šogad maz tās esmu redzējis, kaut kā neuztrāpīju to izlidošanas kulmināciju. Bet upē klusums, pašlaik neviens ar kukaiņiem nebarojas, lai gan laiciņš tik vēlam rītam gana dzestrs vēl un spirdzinošs ar vakardienas pielijušo mežu. Saule ar nekarsē, tik paretam atsedz vaigu no maķoņšķipsnām. Vispār velk tā kā atkal uz lietu, solīja jau ar nelielu. Bet tā vilks visu dienu. Turpmāko copes dienu var aprakstīt īsi: daži knapmēriņi un lērums zemmēriņu pa straujtecēm un krācēm, tukšpatsmit dziļumos ar siekstām. Bet lieliskas un daudzsološas bedres zem klintīm un kraujiem krastiem priekšā vēl bija neskaitāmas. Nu ja neskaita vēl dažus sīkus piedzīvojumus, piemēram jampadracis ar gaurām. Laikam forelētājam nav nemīlamāka putna par gauru, kura labprāt ligzdo palielās foreļupēs. Ja šamās tupētu ligzdās un gaurotu savā nodabā vēl nebūtu nekas, bet tām ir nelāgais niķis sastopot foreļotāju test pa upi uz augšu skaļi ar spārniem ūdeni dauzot. Un ja vēl vesela ģimenīte, tad labu posmu vari norakstīt, jo sīkie dažkārt atpaliek, tad mutere skaļi gaurojot lido šurp turp tos saukdama, nu vienvārdsakot trādirīdis pa rubli! Vienīgais glābiņš apiet uzmanīgi gar krastu un lai tad šamās teš uz leju ja labpatīkas. Šoreiz sanāca savādāk, jo laikam burtiski uzkāpu gaurai uz galvas, pēc asa līkuma parādoties platajā upes līcī ar atvaru. Šī uzreiz iegaurojoties pacelās spārnos un aizlidoja pa straumi uz leju. O kāds prātīgs putniņš vēl paslavēju, un sāku apmētāt bedri. Pēc mirkļa bik sānis pie pretējā krasta kāda zivs uzmet baigo mutuli. Vellos kas tad tas, gluži kā līdaka medījot! Lai nu kas tas būtu, bet laikam medī sīkzivis, jāmet tik rotu tur. Pēc brīža identisks mutulis kādus 20 m pa straumi uz augšu. Nu gan pigori, ko ta šamā bizo tādā amplitūdā? Nu metu rotu tur, un te pēkšņi starp mani un plunkšķa vietām uzpeld divi pusauga gaurēni un kā nu mācēdami kuļas uz leju pakaļ muterei. Ah tad šitie mani āzēja, vot razbainieki! Bet tad sīkaļiem aptrūkās skābekļa un nācās vien uzpeldēt. Bišk pašķendējies par izpurgāto copi šajā tik perspektīvajā bedrē, kur pērn aizgāja varens lasis, pievēŗšos zemkrācei kādus 30m augstāk. Mans krasts pastāvs ar garu pār ūdeni pārlīkušu zāli, zem kuras bebru alas. Tā nu stāvu ūdenī kādu metru no krasta, muguru tam uzgriezis, kad pēkšņi aiz pēcpuses atskan guldzošas skaņas un kāds sāk pērties pa ūdens virsu. Jēziņ gandrīz apslapinājos! Apsviedos žigli apkārt, cik nu ātri to cilvēks var izdarīt stāvot ūdenī virs ceļiem ar mugursomu plecos un turot spiningu vienā rokā, un paspēju pamanīt aiz līkuma nozibam trešā gaurēna pēcpusi. Ah tad visviltīgākais, un noteikt sliktākais nirējs, iespruka bebra alā nogaidīt, tik neparedzēja ka nākšu vien tuvāk. Bet vismaz atriebīgi mani pārbaidīja, nekrietnelis, labi ka neiežāvos ūdenī. Kur nesen lasīju ka viens mušotājs Gaujā tā sabijies no it kā pie muguras piepeldējušā bebra, ka nez kā pamanījies salauzt kātu. Vēl labu brīdi dzirdēju šamo muteri laidelējamies un gaurojot, laikam nespēja visus saganīt bariņā atpakaļ. Vēl jau varētu aprakstīt satikšanos ar ezi vienā no tējas pauzēm(patīk man ne pārāk karstā laikā pa dienu taisīt 2-3 tējas pauzes, kad uz pusstundiņu piesēžos atpūsties, pa 5min minikatliņā no 0,5l skārdenes uzvārot ūdeni virs neliela ugunskuriņa. Gan atpūtini kājas, gan uzlādējies ar enerģiju tālākiešanai), tik tas būtu jau pārāk izplūdis raksts par forelēšanu vienatnē, jūtu ka tāpat esmu aizrāvies pa daudz, visi būs jau noguruši lasot. Copi pabeidzu labu gabaliņu virs varenām smilšakmens klintīm, pie kurām noteicu sev ka vēl viens forelēns zemkrācē, un jāmet miers. Bet tas spītīgi pieteicās tikai aiz nākamā līkuma zem upei šķērsām pārkritušās egles, bet toties smuks knapmēriņš. Labs noslēgums. Pl. rāda bišk pāri 19, paeju līkumu atpakaļ un raušos stāvkrastā, kas gan prasa varenu piepūli, kājeles pēc 2 dienu vazāšanās pa upi kā centneru smagi bluķi . Uzsvempjos augšā pārplūdis sviedriem. Toties par pūlēm mani atalgo varenā ainava ar skatu uz upes ieleju un pāraugušu un varen saldu zemeņu plantācija izcirtumā. Tālāk tikai dažu km ceļš caur mežu un tīrumiem līdz busa pieturai, kas mani aizvizinās atpakaļ uz Rīgu. Ne asakas kolēgas, 2 dienu cope ir forša! smile


Ziņojumu laboja Sulla - Trešdiena, 06-07-2011, 08:49
 
Forums » Forums » Copes piedzīvojumi/Atskaites » Piedzīvojumi/atskaites (Kā jums gājis copē.)
Lappuse 17 no 38«1215161718193738»
Meklēšana: