[ Jaunākais Forumā · Dalībnieki · Foruma noteikumi · Meklēšana · RSS ]
Lappuse 1 no 381233738»
Forums » Forums » Copes piedzīvojumi/Atskaites » Piedzīvojumi/atskaites (Kā jums gājis copē.)
Piedzīvojumi/atskaites
AshuksDatums: Trešdiena, 03-11-2010, 16:05 | Ziņojums # 1
Administrātors
Grupa: Administrators
Ziņojumu skaits: 207
Statuss: Offline
Šeit jūs varat ievietot savus piedzīvojumus vai rezultātus saistībā ar copi. :)

Ar cieņu Ashuks.
 
MKDatums: Sestdiena, 06-11-2010, 01:05 | Ziņojums # 2
Pieredzējis forelists
Grupa: Moderators
Ziņojumu skaits: 428
Statuss: Offline
Gribēju ielikt piedzīvojuma aprakstu, bet laikam esmu sadzejojis romānu biggrin un to neņem pretī, esmu pārsniedzis limitu. Kāds ir limits ?

Āķus siekstā !!!

www.gofishing.lv
 
aigaigarsDatums: Sestdiena, 06-11-2010, 14:56 | Ziņojums # 3
Iesācējs
Grupa: Moderators
Ziņojumu skaits: 187
Statuss: Offline
Izdzēs mazāk tēlainos teikumus un gan jau būs ok smile

Aigars Bergsons
 
AshuksDatums: Sestdiena, 06-11-2010, 18:07 | Ziņojums # 4
Administrātors
Grupa: Administrators
Ziņojumu skaits: 207
Statuss: Offline
Nezinu kāds ir limits.Taisi divās daļās biggrin

Ar cieņu Ashuks.
 
MKDatums: Sestdiena, 06-11-2010, 22:57 | Ziņojums # 5
Pieredzējis forelists
Grupa: Moderators
Ziņojumu skaits: 428
Statuss: Offline
Labi, tad nu nododu vērtējumam, šobrīd tikai šai vietnei ekskluzīvu, piedzīvojuma aprakstu, par kuru nedaudz varēja palasīt arī šī pavasara CL numurā (neatceros mēnesi smile )

Apraksts būs garš, novēlu jauku lasīšanu šinī gavēņa laikā smile

Pievienots (06-11-2010, 22:56)
---------------------------------------------
Viens kalnos.

Šoreiz ir tā sanācis, ka uz ziemeļiem došos viens. Šī būs arī pirmā reize, kad esmu nolēmis neizmantot helikopteri, bet visu maršrutu noiet ar kājām. Kāpēc ar kājām? Apsvērumi sekojoši : neesi „piesiets” vienai vietai, līdz ar to ir iespēja gandrīz katru dienu gūt savādākas emocijas un makšķerēt dažādos apstākļos. Protams arī izaicinājums, kad esi pilnībā neatkarīgs un visa atbildība tikai pašam uz sevi.
Līdzi ņemamo lietu saraksts jau labu laiku tiek gan papildināts, gan svītrots. Viss vien pašam būs jānes. Svarīgākās lietas, kas vēl jāiegādājas ir praktiska, ietilpīga un ērta mugursoma un trekingam paredzēti zābaki.
Prāmis ir tikai ap 17tiem, bet jau septiņos no rīta esmu augšā un pabeidzu krāmēt, vakar iesākto, mugursomu. Laiku pa laikam uzmetu acis laikrādim- nu kāpēc tas laiks tā velkas!
Beidzot tas mirklis ir klāt. Bučas sievai un bērniem. Prāmis vēl stāv Ventspils ostā, bet es sēžu uz augšējā klāja, attaisu līdzi paņemto mīļāko dzērienu, vēroju pilsētu, bet domās jau esmu otrā jūras pusē- viens kalnos. No šīm domām tādas dīvainas sajūtas rodas, no vienas puses prieks, ka atkal varēšu baudīt un priecēt sirdi ar Ziemeļzviedrijas neskartās dabas valdzinājumu, no otras tāda kā neziņa, kaut kas līdzīgs bailēm- vai viss ir kārtīgi saplānots, vai izdosies, bet ja nu kas notiek...
No šīm pārdomām mani iztraucē jautājums vai vieta uz soliņa man blakām ir brīva. Apstiprinoši atbildu un iepazīstos ar zviedru no Gotlandes, kas apprecējis latvieti. Pāris izrādās visai kolorīts un vakars paiet jautri, izrādot laipnību viens otram un uzsaucot pa aliņam.
26. jūlijs
Pulkstens ir ap sešiem vakarā, esmu makšķernieku un tūristu centrā. Esmu atbraucis par pāris stundām ātrāk, kā biju plānojis. Eju iepazīties ar saimnieku un nopirkt licenzes, tās te vajadzīgas divas. Izstāstu par ieplānoto maršrutu, šis tikai tā neizprotoši skatās uz mani, bet neko nesaka. Man tiek ierādīta istaba ar četrām gultām un piebildi, ka kaimiņu tomēr man nebūs. Tieku uzaicināts arī uz vakariņām pirmā stāva restorānā, bet pārtika vakariņām man vēl ir pašam, tāpēc laipni atsaku. Iekārtojos istabiņā, paēdu un izdomāju aiziet un atrast vietu, kur sākas mans ieplānotais maršruts. Sanāk noiet kādus divus kilometrus, bet jau pa gabalu dzirdu upes varenā spēka radīto troksni. Šeit ir tilts pār upi un tā burtiski iekrīt ezerā. Atrodu takas sākumu, viss saskan, tas dod tādu miera sajūtu. Dodos atpakaļ uz centru.
No kaut kurienes ar kvadraciklu un piekabi tiek atvesti mušiņnieki. Aprunājos, copes nav, ūdens līmenis ir ļoti augsts, jo pagājušo nedēļu pamatīgi lijis. Arī saimnieks kaut ko ieminējās par to, ka esmu atbraucis ne īsti pareizajā laikā. Diemžēl laika apstākļus mēs pasūtīt nevaram un tas vienmēr būs viens no lielajiem nezināmajiem, kas var ienest korekcijas ceļojumā.
Ejot uz savu istabiņu ievēroju, ka katrai ir savs vārds. Manējā saucas- Jarv, diez ko tas varētu nozīmēt. Aizveru aizkarus, bet tāpat istabā ir samērā gaišs, pirms aizmigšanas vēl vāroju gar sienām izliktās bildes un ieraugu pazīstama dzīvnieka siluetu, bet zem tā, jau redzēto, uzrakstu „Jarv”. Esmu trāpījis istabā ar nosaukumu – Āmrija. Momentā atmiņā uzplaiksnī iepriekšējo gadu piedzīvojums ar āmrijas siluetam tik līdzīgo pundurbērza sakni. Šis dzīvnieks mani vajā, bet varbūt nes veiksmi !?

Pievienots (06-11-2010, 22:57)
---------------------------------------------
27. jūlijs
Agrs rīts, apmācies. Apkārt klusums tikai divi mušiņnieki atgriezušies no nakts copes krāmē mantas ārā no mašīnas. „ Good morning, how was fishing ?”, uzjautāju, „Extremely bad regarding hight water level”. Uz šādas nots tad arī iesāku ceļojumu.
Samērā ātrā gaitā esmu nonācis līdz takas sākumam, nolemju nedaudz atpūsties un uzņemt kādu foto. Iešana pa taku samērā viegla, vienīgi laiku pa laikam tā nonāk pie pašas upes un ir nedaudz pārplūdusi. Līņā smalks lietiņš, bet tas īpaši netraucē, vienīgi kājas paliek slapjas un domas par ūdens līmeni neliek mieru. Ieraugot kārtējo cerīgo vietu, nolieku mugursomu, salieku spiningu. Atpūtīšos un nedaudz pamētāšu. Ne copes.
Pēc apmēram 9km taka beidzas un ir iespēja pāriet upi pa visai šaubīgu tiltiņu. Pa pretējo krastu iet „hiking” taka, bet mans maršruts ved pa šo krastu, jo gribu- tā pa mežonīgo un arī pāreja kalnos sākas no šī krasta.
Šodien esmu ieplānojis noiet 15km, tātad palikuši vēl 6km. Nogurumu nejūtu, arī pie mugursomas pamazām pierodu, lai papildinātu enerģijas rezerves ik pa brīdim iemetu mutē sauju riekstu-rozīņu maisījuma. Krastā ieraugu vēsturisku sāmu mitekli, durvīm atslēga priekšā, žēl, varētu ekskluzīvi izgulēties un praktiski jau esmu sasniedzis pirmās nometnes vietu. Paeju vēl gabalu uz priekšu un atrodu smuku līdzenu pļaviņu gandrīz pie pašas upes.
Ātri uzslienu telti, uzvāru ūdeni tējai, uztaisu maizītes, pagaidām pietiks. Tāpat salasu malku vakara ugunskuram. Ņemu spiningu un 3 stundas nododos copei. Dienas laikā nekādas izmaiņas nav notikušas un piesakās tikai dažas zemmēra forelītes. Bet vietas, vietas viena par otru skaistāka.
Vakarpusē vēl uznāk pamatīgs lietus, bet ātri pāriet. Kurinu ugunskuru un gatavoju vakariņas. Ieslēdzu telefonu, o-o-o vēl ir zona. Nosūtu pēdējo SMS, ka ar mani viss ir kārtībā un lienu guļammaisā. Aizmiegot vēl pārcilāju šodienas notikumus : kaut arī zivju pagaidām nav, bet vienalga ir labi.


Āķus siekstā !!!

www.gofishing.lv
 
MKDatums: Sestdiena, 06-11-2010, 23:01 | Ziņojums # 6
Pieredzējis forelists
Grupa: Moderators
Ziņojumu skaits: 428
Statuss: Offline
28. jūlijs
Pamostos no lietus lāšu radītās skaņas, paskatos pulkstenī- tikai pieci no rīta, vēl var pagulēt. Lietus pārgājis un tagad spīd saulīte. Raušos ārā no migas, brokastis, mugursoma plecos un uz priekšu. Šodien jānoiet apmēram 12km. Pēc pāris kilometriem nonāku pie tādas kā viensētas. Ir šķunītis ar aizvēsturisku, bet ļoti labi koptu traktoriņu, vēl aizvēsturiskāka pļaujmašīna, dzīvojamā ēka un upes malā liela čuguna vanna zem kuras tiek kurināts uguns. Noteikti būtu neaizmirstami „priņaķ vannu”, kā teica Mironovs filmā „Briljanta roka”, šādos apstākļos. Nevienas dzīvas dvēseles te nav. Domāju, kā to visu var uz šejieni dabūt, vienīgi ziemā, kad upe aizsalusi, jo pretējā krastā ir tikai iešanai paredzēta taka. Tiltiņa te arī nekāda nav. Vispār dīvaini tie zviedri...
Pēc mirkļa sākas lietus, viss ir nomācies bezcerīgi. Esmu slapjš līdz vīlei, pa ceļam copēt galīgi nav iedvesmas. Izdomāju, ka vajag noiet paredzēto posmu un tad jau manīs, kā būs tālāk. Cenšos „nogriezt” upes līkumus, pāris reizes „aizšauju auzās”. Ja teiktu, ka iešana viegla, tad ļoti melotu. Kamēr ej vēl ir silti, tiklīdz kā apstājies, tā drēgnums pārņem līdz mugurkaula smadzenēm.
Esmu sasniedzis paredzēto nometnes vietu. Joprojām līst. Noņemu mugursomu, apsedzu ar plēvi un domāju sagaidīt brīdi, kad lietus nedaudz pierims, lai uzceltu telti. Debesis ir pelēkas un draudīgi zemas, vismaz šobrīd nekas neliecina, ka varētu noskaidroties. Vajag iekurināt ugunskuru, vismaz kāds siltuma avots. Neviena sausa zariņa, viss pielijis, nokaltušie koki piesūkušies ar mitrumu un labākajā gadījumā tikai gruzdētu. Vislabākais degmateriāls šādos apstākļos ir bērza tāss un tas pats zaļais pundurbērzs. Aizdedzinu tāsi un tad sākot ar mazajiem zariņiem pakāpeniski palielinu zaru diametru, no sākuma dūmu ir vairāk kā siltuma, bet iedegoties, karstums no ziemeļu bērza ir pamatīgs un tad var dedzināt pilnīgi visu. Tas tāpēc, ka ziemeļu bērzam koksne ir ļoti blīva un ar ievērojamu darvas saturu. Esmu uzkūris jau pamatīgu sārtu un neskatoties uz lietu, sāku pat apžūt. Eh, ka tagad derētu kādi 100gr ugunsdziras..., bet šoreiz šis produkts netika iekļauts nepieciešamo lietu sarakstā.
Lietus tomēr pamazām pierimst un parādās pat saule. Ceļu telti, paēdu un riktējos uz copi. Pie nometnes vietas ir samērā straujšs un sekls posms, tamdēļ eju pa upi uz augšu. Vienā no seklumiem izbaidu foreli ap kilogramu, tātad zivis te ir, lai gan par to man šaubas nebija ne brīdi. Kā lai kādu noķer? Atrodu zem neliela ūdenskrituma skaistu bedri un sāku apstrādāt. Ņēmiens ir jau pirmajā metienā, bet izmērs ap 30cm. Foreļu daudz, bet neviena nepārsniedz Zviedrijā atļautos 35cm. Ejot atpakaļ uz nometni vēlreiz izbaidu, varbūt, to pašu foreli. Kādu stundu vēl padarbojos pa seklo „strīmu”, bet izmērs nemainās.
Šodienai pietiks, lienu teltī.

Pievienots (06-11-2010, 22:58)
---------------------------------------------
29. jūlijs
Rīts ir saulains un jauks, nekas neliecina par vakardienas nelaiku. No rīta vēl pāris stundas padarbojos pa seklo straujteci, bet šoreiz pat mazās nav īpaši aktīvas.
Šodienas plānā atkal apmēram 12km posms. Iesākumā iešana samērā viegla, krasts paliek arvien skrajāks un kociņi ar vien mazāki. Paeju garām vēl vienam tiltiņam, kas kartē nav iezīmēts. Kalni paliek arvien augstāki un laiku pa laikam apstājos un vienkārši baudu šos dabas skatus. Toties jo tuvāk kalni, jo krasts paliek arvien slīpāks. Eju, priecājos par skatiem apkārt un pēkšņi sajūtu tādas sāpes celī, ka esmu momentā gar zemi. Guļu un domāju- tā, atnācu, iesākumā pat bail vispār kustināt kāju. Saņemos un uzmanīgi mēģinu iztaisnot kāju celī, izdodas, sāpīte ir, bet var paciest. Izveļos no mugursomas apskāvieniem, apsēžos un iztaisnoju kājas, rokas automātiski atrod cigarešu paciņu un šķiltavas, aizsmēķēju. Vai tiešām viss beidzies, pat tā īsti nesākoties? Negribas tam ticēt, bet fakts uz sejas(kājas), kā sacīt jāsaka. Atrodu somā telefonu, ieslēdzu, protams, zonas te nav. Esmu nervozi, kā putekļusūcējs, „izvilcis” jau divas cigaretes. Labi, pietiek te sēdēt dzīves apcerējumos, jāsāk kaut kas darīt. Pirmā doma, ka vajag no zariem taisīt kaut ko šinai līdzīgu, bet kā varēšu paiet...pag vajag vispirms mēģināt kājās piecelties un tad domāt tālāk. Uzmanīgi pieceļos, pietupstos, iztaisnojos, paeju pāris soļus- it kā viss funkcionē, lai gan sāpes jūtamas, bet nav tik smeldzošas. Cenšos izprast kādā stāvoklī ir vissāpīgāk, loku celi- nesāp, sāku kustināt uz iekšu un āru, šajā brīdī dabas klusumu iztraucē sāpju pilns vaids un atkal esmu gar zemi. Pat raibs gar acīm sametas. Skaidrs, celi vajag nostiprināt lai varētu locīt, bet maksimāli izslēgt sānu virzību. Elementāri Vatson, priekš tam man ir līdzi elastīgā saite...izroku visu somu un neatrodu. Uz mirkli apjūku, bet tad jau domas ātri filtrē pieejamos un izmantojamos materiālus. Nekā līdzīga saitei nav, izvēle apstājas uz T-kreklu, nogriežu apakšējo malu kādu 20cm platumā, pārgriežu uz pusēm un sanāk pagara saite. Notinu kāju, ceļos augšā- pārsteidzoši labi jūtos, tikai tāda knapi jaušama smeldzīte. Pastaigāju turp atpakaļ, tagad zinu, ka jāizvairās no sāniski slīpām virsmām, kāja jāliek tikai taisni. Tātad kustēties varu un viss nav nemaz tik slikti. Tagad jāizdomā, ko tālāk. Kilometru atpakaļ bija tiltiņš, otrā pusē „hiking” taka. Tātad, pirmais jātiek līdz tiltiņam un takai un tad jau redzēs, kas tālāk. Lieku somu plecos, pirmie soļi ļoti uzmanīgi, saprotu, ka iet varu un uzmanīgi izvēloties vietu, kur likt kāju aizeju līdz tiltam un uzeju uz takas. Pirmais uzdevums izpildīts. Taka ir iestaigāta un samērā līdzena, lai gan cik var būt līdzena virsma, kas sastāv no lielākiem un mazākiem akmeņiem. Iet varu un izdomāju, ka iešu uz priekšu un centīšos sasniegt vietu, kur pēc kartes man jāiet augšā kalnos. Tas vispār ir kādi 5km tālāk nekā bija ieplānota nākošā nakšņošanas vieta. Celšu telti un tad skatīšos pēc apstākļiem. Tā arī daru. Iešana pa taku ir vieglāka, bet arī te diezgan stāvi cēlumi un kritumi, konstatēju, ka vieglāk ir iet kalnup nekā uz leju. Ekstāze ir posmi, kas iet pa purvu, te ir koka dēļu laipas, virsma gluda un gandrīz lidoju šajos posmos.
Ar vairākām atpūtām, saites pārtīšanām esmu nonācis līdz vietai, ko biju iecerējis. Ar visu sāpošo celi, šodien esmu nogājis vairāk kā 20km. Diena ir saulaina, vienīgi odi neliek mieru.
Ceļu telti, paēdu, ielienu teltī pāris stundiņas pasnaust un gatavojos vakara copei. Pretī sniegoti kalni, veģetācija ar vien pieticīgāka, upes šalkoņa- gandrīz pilnība, gandrīz...foreles vēl vajag. Dziļas bedres, seklāks, dziļāks, straujāks, mierīgāks -vietas labas, bet atkal tikai zemmēri. Ejot gar upi skatos potenciālu vietu, kur varētu tikt pāri un tādu arī atrodu gandrīz pie pašas nometnes. Upes vidū ir paliela sala un atliek šķēršot tikai divas samērā šauras straujteces. Tuvākā straujtece ir pateicīga ar to, ka gultnē tikai smalki olīši, kas notiek otrā pusē- atliek tikai minēt. Saule jau aizslīdējusi aiz kalnu korēm, bet ir gaišs un var turpināt copi. Paeju no nometnes uz leju un te ir vieta, kur padziļa straume pakāpeniski pāriet rāmākā plūdumā. Metiens, viens, otrs un beidzot sajūtu tādu kā „zacepu”, bet pēc prakses zinu, ka tas ir lielas foreles ņēmiens. Zivs ir ap 50cm gara, mirkli domāju ko darīt un atlaižu skaistuli savā stihijā.
Šodien esmu pārspējis pats sevi un ieritinoties guļammaisā momentāni aizmiegu.

Pievienots (06-11-2010, 22:59)
---------------------------------------------
30. jūlijs
Pamostos, rīts atkal ir saulains . Celi praktiski nejūtu, tomēr drošs paliek nedrošs nosaitēju. Brokastis, nometnes novākšana. Esmu nolēmis- iešu tālāk. Nogriežu bērza nūju, kas palīdzēs pārvarēt upi, jo straume ir spēcīga un ar to joki mazi.
Jau tuvējā straujtecē piesmeļu zābakus, bet tas no vienas puses it kā noņem lieku stresu – ja jau, tad jau. Nenovelkot zābakus izleju ūdeni, eju pāri salai uz otro daļu. Te izdodas pāriet pat vieglāk un neko nepiesmeļot. Esmu upes otrā krastā. Velku nost zābakus, izgriežu bikses un kāpju ejamajos „mokasīnos”.
Pirmais paugurs, kas jāpārvar īpašas grūtības nesagādā, uzeju tikai ar vienu atpūtas pauzi, pat nenoņemot mugursomu. Tālāk ir ceļš lejā, purva šķērsošana un atkal diezgan stāvs kāpums. Te ieturu ilgāku atpūtu. Tālāk sākas ceļš kalnā, kas iet pa retu pundurbērzu audzi ar zemu kadiķu pamežu. Sanāk visu laiku līkumot un cilpot starp ziemeļu kadiķu paklāju, kas sniedzas līdz celim. Te apstāšanās ir biežākas. Stādu sev mazos mērķīšus: aiziet līdz tam līkajam bērzam vai līdz tam akmenim. Tā metrs aiz metra un kadiķīši pamazām pazūd, bērziņi paliek arvien sīkāki un retāki, esmu jau kalnā un priekšā redzu dažus nelielus purveļus. Tas vairs mani nepārsteidz. Jau iepriekšējos gados ar to esmu saskāries. Ejot pāri purvam redzu lāceņu pilnus ciņus. Kā man garšo šīs ogas! Nenoņemot mugursomu liecos lai paņemtu šo gardumu, bet atkal sajūtu skaudro sāpi celī un esmu uz mutes sūnās. Nu muļķis, vienkārši muļkis! Vismaz mugursomu būtu noņēmis!
Novelku mugursomu, atsēžos uz sausa ciņa, iztaisnoju kājas, jau pēc pieredzes zinu- tas palīdz. Mirkli pasēžu, nošķinu visas sasniedzamās lācenes, pārsienu saiti un esmu gatavs turpināt ceļu.
Uzejot uz kalnu plato atrodu ziemeļbriežu iemītu taku, virziens sakrīt un kaut kādu dīvainu putnu pavadīts turpinu ceļu. Laikam esmu nonācis šo putnu ligzdošanas vietā, jo tie pa pāriem mani pavada, visu laiku diezgan skaļi pīkstot nolaižas kādus 100m pirms manis, tiklīdz kā esmu pietuvojies līdz 20-30m, atkal pārlaižas uz priekšu. Kā vienam pārim apnīk, tā parādās nākošais. Pēc stundas nepārtrauktu pīkstienu jau palieku nervozs, bet tad ieraugu kalnu ezeru- manu mērķi.
Nonāku pie ezera, priekšā sekla izteka, kas savieno ezeru ar ielejā plūstošo upīti. Zābaki slapji, ir saule un diezgan spēcīgs vējš, nolemju izžāvēt zābakus un zeķes. Kamēr notiek žāvēšanās process, ņemu spiningu un eju gar ezera krastu pamētāt. Stundas laikā izdodas noķert divas ap 40cm forelītes. Vajag raciona maiņu, tāpēc paņemu abas.
Zābaki izžuvuši, velku kājās un forsēju pārteku. Krasts ir ļoti nelīdzens un grubuļains, vizuāli noskatu potenciālo nometnes vietu un dodos gar krastu uz turieni. Jā, te ir līdzenāks, tādu kā miniatūru brūklenāju laukums, bet arī te nav viegli atrast vietu teltij- te par slīpu, te kaut kāds akmens zem sūnām. Pēc laika meklēšanas tomēr atrodu teltij iedeāli piemērotu vietu.
Esmu nogājis pa taisno kādus 8km, bet ņemot vērā līkumošanu un kalnu pacēlumus, domāju, ka ir krietni vien vairāk. Sataisu abas zivis maizītēm, vakarā vēl stundas 3 pacopēju, bet bez rezultātiem. Paēdu vakariņas un iekrītu dzīļa miega varā.

31. jūlijs
Šorīt brokastīs foreļmaizītes, kafija. Paveru telts durvis un skatoties uz pretī esošo sniegoto kalnu un ezeru, ieturu karaliskas brokastis.
Šodien nekur neiešu, bet apgūšu un apcopēšu šo kalnu ezeru. Ļoti neiedziļinoties, vien pateikšu, ka šis bija visai nopietns meistarības pārbaudījums. No paša rīta var redzēt, kā ezera vidū ap saliņu/sēkli plunkšķinās pamatīgas zivis, bet klāt tikt nav iespējams. Meklēju mānekļus, bet tā īsti nestrādā neviens. Interesi izrāda tikai zemmēra forelītes. Ap pusdienu uznāk diezgan konkrēts vējš un te kalnu augstienē, tas nav visai patīkami- nākas satuntulēties kā pingvīnam. Uzeju akmeņainu sēri un apmētāju tās kanti, te uz samērā dziļi ejošu voblerīti divas ap 45cm foreles izvelku. Abas laižu vaļā.
Dodos uz nometni uzēst, varbūt tas trakais vējš pāries. Jā, paliek mierīgāks, atkal sāk lēkāt foreles pie sēkļa ezera vidū, atliek vien noskatīties un notecināt siekalu...vēroju pārējo ezera spoguli un redzu, ka arī citur ir redzama virsūdens kustība, te it kā klāt tieku. Ņemu savu instrumentu un cerību pilns dodos diriģēt parādi. Mani koristi, diemžēl, izrādās tikai zemmēra forelītes.
Klāt vakars, paliek vēsi, lienu teltī un vāru ūdeni, vakara tēja, dažas foreļmaizītes un lienu guļammaisā. Rīt arī vēl ir diena.

Pievienots (06-11-2010, 23:00)
---------------------------------------------
1. augusts
Šorīt pamostoties un paverot telts durvis paveras neaizmirstams skats. Debesis ir nolaidušās zemu, zemu un lieli pūkaini mākoņi peld pa kalnu ieleju, kā lieli kuģi.
Šodienas plānā ir aizstaigāt līdz nākošajam kalnu ezeram, kas atrodas kādu 3km attālumā no nometnes vietas. Vēl kilometru tālāk ir trešais ezers. Visi šie ezeri ir savienoti savā starpā ar nelielu upīti, kas brīžiem veido tādus kā nelielus pūlus.
Ja ezers pie kura ir mana nometne atrodas 870m v.j.l., tad nākošais ir jau 940m augstu.
Dodos uz copi. Sākumā tikai ap 30cm forelītes, bet jau pirmajā pūlā vairākas ap 40cm garas. Pateikšu tikai, ka šodien noķēru kādas 30 zivis izmēros no 35-45cm, neskaitot mazākas. Visas foreles upītes pūlos. Rekords – 7 foreles no vienas vietas. Daba šeit skarba, sūnas un akmeņi, diena apmākusies un brīžiem ir sajūta, ka atrodos uz Marsa(neesmu tur bijis, bet iespējams, ka tur izskatās tiešī tā).
Augšējais ezers ir ar kristāltīru ūdeni un gaišu smilšainu grunti, viss kā uz delnas redzams. Dziļums apmēram 40m no krasta kādi 20 metri. Izmētājos līdz nelabumam visādus mānekļus un pat ne copītes. Liekas, ka ezers vispār ir miris, bet tā gribās noķert kādu paliju. Šīm zivīm te noteikti jābūt.
Kā uzzināju vēlāk, tad tiešām visos šajos ezeros ir palijas, bet foreles tikai nometnes ezerā. Kā izrādās, tad palijas tagad gatavojas nārstam un nolien vien sev zināmos dziļumos un praktiski nav noķeramas.
Atgriežos nometnē, uzcepju pusdienās vienu no šodienas 45niecēm. Pāris stundas „pasēžu uz muguras” un nolemju doties uz nakts copi lejā ielejā, kur atrodas vēl divi ezeri. Šie ir krietni seklāki un doma, ka zivis uz nakti varētu būt iznākušas uz seklumiem baroties. Mana teorija neapstiprinās un pēc 3 stundu necopes rāpjos atpakaļ uz nometni.
2. augusts
Šis ir pēdējais rīts pie ezera. Šodien man ieplānots nedaudz īsāks par 10km pārgājiens, no sākuma gar ielejas ezeriem, ar copi tajos, tad gar upi, kas iztek no ezeriem. No šodienas ceļš ies tikai uz leju.
Pēdējās četras dienas arī laika apstākļi lutinājuši, tikai vakar uz kādu pustundu uznāca spēcīgs lietus. Šodien atkal ir saulains, bet diezgan spēcīgs vējš.
Paēdu brokastīs jau ierasto auzu pārslu putru, padzeru kafiju, novācu nometni. Atkal mugursoma plecos, tā paliek arvien vieglāka, bet par šīm dienām jau biju paspējis aizmirst kā tas ir. Atvados no ezera, jau biju pieradis, pēdejās dienas nācu uz nometni, kā uz mājām. Pietiek sentimenta, nosparaužu virzienu un pa slīpu trajektoriju laižos ielejā. Pēc brīža sastopu vientuļu ziemeļbriedi, dīvaini, parasti tie pārvietojas baros, vai vismaz pa 2-3.
Esmu nogājis pusi no šodienas plānotā un esmu pie tālākā ielejas ezera no, kura iztek upe. Nolieku mugursomu, laika man daudz. Šeit ielejā vēju jūt vēl spēcīgāk kā augšā, tas pūš tieši pa ieleju un jūtos, kā aerodinamiskajā caurulē. Ezers man dāvā pirmo foreli virs 50cm. Cik viņas te tomēr spēcīgas, bremze kauc, sveces,šlakatas pa gaisu, izmisīgi rāvieni. Tikai dēļ šī mirkļa vien ir vērts stiept mugursomu, izlīt, izžūt un atkal izlīt...
Ezera izskaņā, kur jau sākas upe, sanāk aizvējš un te atkal izdodas piemānīt kādas 10 ap 40cm foreles.
Dodos pa upi uz leju un pēc kāda laika atrodu jauku vietu, pašā upes krastā, teltij. Šī priekš Zviedrijas izmēriem ir samērā maza upe, varētu salīdzināt ar mūsu Amatu.
Ceļu telti, uzburu pusdienas. Saule augstu, nolemju pāris stundiņas pagulēt. Par ko īsti sapņoju neatceros, bet pamostoties domās aizklīstu līdz saviem mīļajiem, kas mājās. Man priekšā vēl viena pilna diena vientulības un nepieradinātas dabas.
Uz vakara copi dodos pa upi uz leju, ejot gar upi ieraugu ļoti cerīgu vietu, kur ātra straume ieplūst rāmākā bedrē, eh jāiemet. Pirmais metiens, kāts ripā, jeeee! 50cm skaistule- raiba kā leopards, sāni dzelteni zeltīti, dabas šedevrs. Ātrs foto un ātā, skaistulīt.
Lieki teikt, ka šādi iesākot copi liekas, ka nu tik būs...un bija arī- skaisti dabas skati un ducītis zemmēru. Vēl izdomāju paiet nedadz no telts vietas uz augšu un pie pašas telts izbaidu pamatīgu torpēdu, kas no sekluma, radot viļņu ūsas aizteidz uz dziļāku vietu. Mētāju nekā. Nākot atpakaļ nomētāju arī teltij tuvo seklumu, nav.
Jāuztaisa dažas maizītes, jāuzvāra tēja un jālien migā. Ņemu tējkannu, dodos uz upi pēc ūdens un atkal izbaidu skaistu foreli, ūdens novirmo un klusums.

Pievienots (06-11-2010, 23:01)
---------------------------------------------
3.augusts
Rīts saulains, bet pamalē tādi dīvaini mākoņi. Pakoju somu un gatavojos pārgājienam uz pēdējo mana maršruta nakšņošanas vietu. Šodien jānoiet apmēram 10km.
Pa briežu taku sākumā visai viegla iešana. Upes ieleja pakāpeniski paliek arvien platāka un sāk parādīties purvi. Vēl pēc pāris kilometriem pirmie bērziņi un krūmi. Un te sākas tas, ko nenovēlētu nevienam- gar upi iet blīvs krūmājs apmēram 200-300m platumā, krūmājs beidzas un sākas purvs. Pa purvu ar ejamajiem zābakiem iet negribas, jo kājas būs slapjas vienā mirklī. Cenšos lavierēt starp krūmāju, ja uzķer briežu taku, kas iet vēlamajā virzienā- viss ir kārtībā, bet takas iet krustu šķērsu un sanāk regulāri no tām noiet. Kā nokļusti krūmājā tā ir gatavās mokas. Tas viss sastāv no tādiem kā ciņiem ap 0,5-1m augstumā. Un tas kārklveidīgais krūms aug ļoti blīvi un zari no sākuma iet horizontāli, pēc tam tikai vertikāli. Ir tā, ka pirms liec kāju ar spieķi jāiztausta- vai tur ir cinis, vai bedre. Izdomāju forsēt tādu ap 100m platu joslu. Pēc 40m, kad biju jau reizes trīs iekritis ar visu mugursomu viltīgajās bedrēs starp ciņiem, sapratu, ka labāk tomēr iet pa purvu. Kājas ir slapjas, bet vismaz nav risks nolauzt sprandu un arī celis sāk par sevi atgādināt. Tā lai neliktos ļoti garlaicīgi, sāk līt arī lietus. Tagad komplekts pilns- slapjums no apakšas un arī augšas. Līdz potītēm ūdenī brienu pa purvu, gar paša krūmāja malu un cenšos izprast, kur ir upe. Vienā brīdi liekas, ka esmu to pazaudējis- redzu tikai pelēkzaļu krūmu klājienu pusotra metra augstumā. Izvēlos skrajākas vietas un laužos iespējamās upes atrašanās virzienā. Upe izrādās ir tikai 70m attālumā. Viss kārtībā. Esmu piekusis un nolemju mirkli atvilkt elpu. Novelku mugursomu, uzsmēķēju. Pētu upi, smuka vieta- līkums, kur galvenā straume paliek platāka un izveidojas padziļinājums upes gultnē. Spinings ir salikts, jāuzmet. Metiens, un izveļas pamatīga forele, bet netrāpa pa vizuli. Metu vēl, šoreiz ir galā un sākas jampadracis. Smuka virs 50cm forele, nokabinu un atlaižu. Joka pēc uzmetu vēlreiz, bet nedaudz citā vietā un atkal kāts ir ripā! Pēc sparīgas cīņas nokabinu vēl vienu tikpat lielu. Esmu aizmirsis par slapjajām kājām, par lietu, par krūmiem, par visu uz pasaules. Azarts ņem virsroku pār saprātu un uzmetu vēlreiz, un atkal šļakatas pa gaisu, bremze kauc, bet šī pēc akrobātiskas sveces pati nokabinās. Leiputrija..., bet brīnumi ir beigušies un vairāk copju te nav.
Brienu tālāk un beidzot atrodu piemērotu vietu teltij uz neliela sausa paaugstinājuma upes krastā, apkārt krūmi un purvs. Līst lietus, bet kamēr ar kājām iztaustu iespējamo telts atrašanās vietu, uz brīdi paliek vājāks. Izmantoju šo mirkli un mērkaķa ātrumā uzsleju telti. Ātri sametu mantas zem jumta un atkal sāk gāzt. Ielienu pats, cenšos ieviest kaut kādu kārtību- sausās mantas vienā stūrī, slapjo mugursomu, jaku un citas salijušās drēbes otrā. Kamēr līst lietus (diezgan pamatīgi), nolemju izmantot šo brīdi un uztasīt pusdienas. Ūdeni iegūstu noliekot tējkannu ārpusē zem telts malas, diezgan ātri satek man vajadzīgais daudzums. Paēdu un arī lietus ir mitējies. Ieslēdzu telefonu un saņemu SMS, tātad ir zona, bet tā te pazūd, te parādās...tomēr izdodas nosūtīt ziņu, ka vēl esmu dzīvs un vispār apmierināts, kā trusīti norijis pitons.
Izlienu no telts un ieraugu upes otrā krastā ziemeļbriežu baru. Šie izbrīnīti, bet īpaši nesatraucoties par manu klātbūtni kaut ko aizgūtnēm šķin. Lai tik barojas, es taisos copei...
Pēdējais vakars man dāvāja divas ap 50cm foreles un vienu ap 55cm, bet varbūt vairāk...nemērīju- atlaidu...
Nāku atpakaļ uz nometni un vietā, kur pirms pāris stundām mierīgi pārgāju pāri upei, tagad dabūju meklēt -kā lai tiek atpakaļ. Līmenis ir pacēlies vismaz par 15cm

Pievienots (06-11-2010, 23:01)
---------------------------------------------
4. augusts
Šis ir mans pēdējais intīmais rīts ar nepieradināto, mežonīgo, skarbo, bet tajā pat laikā valdzinošo un neaizmirstamo ziemeļu dabu.
Ar vakardienas copi pietiek, tāpēc šorīt vācu nost nometni, pakoju somu un ar acīm jau iezīmēju maršrutu. Tas ved pa taisno- apejot nodevīgo krūmāju un purvus, un maksimāli izmantojot augstienes. Esmu kļuvis tikpat „gudrs” kā ziemeļbriedis, jo mans maršruts ģenerāli sakrīt ar briežu taku.
Esmu nonācis pie neliela ezereļa, drīzāk dīķa, kas palos, noteikti, savienojas ar upi. Spinings vēl joprojām salikts, atpūtas pauzi vajag savienot ar copi. Gar krastu pamatīgi akmeņi, gan jau dīķa gultnē to arī netrukst. Iebrienu ezerelī un par izbrīnu konstatēju, ka gultne sastāv no tādām kā dolomīta plāksnēm. Noķeru pāris foreles ap 35-40cm un rodas tāda sajūta, ka tās šeit ir katrā peļķē.
Gājiens pār purvu un jau no tālienes ieraugu tiltiņu pār upi- mana piedzīvojuma galamērķi. Liekas rikšiem to noskrēju.
Esmu pie tiltiņa un tagad varu pateikt- es to izdarīju!!! Sajūtas neaprakstāmas, bet vēl ir priekšā ceļš līdz makšķernieku un tūristu centram, kas ir nieka 8km.
No sākuma gājiens pa taku, kur izskatās, ka reti kāds sataigā. Eju garām purvam, kur uz ciņiem ir pilns ar manām mīļākajām ogām, piestāju un kārtīgi saēdos. Drīz uzeju uz lielās takas un pēc kāda laika satieku pirmos cilvēkus šī piedzīvojuma laikā. Tie ir divi „haikotāji”, kas dodas kalnos, bet nav īpaši runīgi. „Hi”- „Hi” un ar to arī komunikācija beidzas.
Atklāti sakot, pēdējie kilometri laižoties lejā, liekas kā mūžība- te parādās, te pazūd starp kokiem nelielais zviedru miests, bet tuvāk netiek. Pirmie soļi uz asfalta liekas dīvaini. Vēl dīvaināk ir redzēt cilvēkus, kas kurina mājas priekšā grillu un gatavo gaļu...
„Wellcome in the reality”- jā, esmu atpakaļ civilizācijā. Klāt ir makšķernieku un tūristu centrs, novelku mugursomu, eju uz „ reception” atzīmēties un sarunāt guļvietu, saimnieks mani ieraugot atplaukst smaidā un paziņo- „ You are fucking crazy man, I don’t remember any such idiot”- tas ir kompliments no visas sirds, esmu ziemeļos un te kļūdas nepiedod, par ko vēlāk pārliecinos, apskatot pilsētiņu un ieblandoties arī kapos, kur guļ apglabāti par mani jaunāki puiši, kam uz kapa plāksnītes lieliem burtiem rakstīts – briežkopis. Tas ir cienījams, bet tajā pat laikā bīstams amats, kas pēc zviedru likumdošanas ir pieejams tikai etniskajiem sāmiem vai to pēctečiem, kas ir identificējuši savu izcelsmi un uzskata sevi par sāmiem.
Saimnieks saprot, ka gribu dušu, atpūsties un izgulēties, tāpēc tas ir viņa galvenais piedāvājums, bet izsitu viņu no domas- pirmkārt vēlos aukstu alu, un tad runāsim tālāk...
Vakariņas centra restorānā- skan vācu, franču, angļu un, protams, zviedru valoda. Vācieši ir bijuši kalnos, franči copējuši, bet tagad te ir bišu pūznim līdzīga sanoņa- katrs izsaka savas emocijas. Pasūtu ziemeļbrieža steiku ar brūkleņu ievārījumu un debešķīgu kartupeļu sacepumu...cena gāž no kājām, bet esmu to nopelnījis.
Pēc vakariņām izstaigāju pilsētu, īpaši daudz gan nav ko redzēt, bet baznīca, kapsēta un uz kalna izveidotais kartupeļu lauks ir pilnīgi pietiekoši.
5. augusts
Dodos uz mājām, 1000km ir pietiekams laiks, lai pārdomātu un atmiņā atsauktu iepriekšējās dienās pārdzīvoto.
Prāmis, nakts, mājas...esmu atgriezies, lai atkal dotos nākošajā piedzīvojumā !


Āķus siekstā !!!

www.gofishing.lv
 
aigaigarsDatums: Sestdiena, 06-11-2010, 23:01 | Ziņojums # 7
Iesācējs
Grupa: Moderators
Ziņojumu skaits: 187
Statuss: Offline
ujjj, te paies laiciņš, bet esmu drošs, būs tā vērts smile

Aigars Bergsons
 
MKDatums: Sestdiena, 06-11-2010, 23:03 | Ziņojums # 8
Pieredzējis forelists
Grupa: Moderators
Ziņojumu skaits: 428
Statuss: Offline
Osi, izdzēs Aigara komentu, kas pa vidu tekstam ielikās smile

Āķus siekstā !!!

www.gofishing.lv
 
aigaigarsDatums: Sestdiena, 06-11-2010, 23:53 | Ziņojums # 9
Iesācējs
Grupa: Moderators
Ziņojumu skaits: 187
Statuss: Offline
piekrītu, atvainojos, tad vēl nebija eMKas piedzīvojums parādījies, domāju, ka nebūs vai kkas nojucis smile

Pievienots (06-11-2010, 23:53)
---------------------------------------------
nezinu pat, ko raxtīt, labāk paklusēšu, vienkārši fantastiksi! smile


Aigars Bergsons
 
SullaDatums: Svētdiena, 07-11-2010, 19:59 | Ziņojums # 10
Pieredzējis Forelists
Grupa: Moderators
Ziņojumu skaits: 183
Statuss: Offline
Māri laiks izdod kādu brošūriņu, citādi tik vien mums ir kā gaļenieka liepnieka grāmateles . Jo skatos tev rakstīt patīk, man gan ne visai smile
 
AshuksDatums: Svētdiena, 07-11-2010, 20:11 | Ziņojums # 11
Administrātors
Grupa: Administrators
Ziņojumu skaits: 207
Statuss: Offline
Koments izdzēsts smile Sulla nav jau teikts ,ka viņam patīk rakstīt neizlasīji :"Labi, tad nu nododu vērtējumam, šobrīd tikai šai vietnei ekskluzīvu, piedzīvojuma aprakstu,"

Ar cieņu Ashuks.
 
MKDatums: Svētdiena, 07-11-2010, 20:18 | Ziņojums # 12
Pieredzējis forelists
Grupa: Moderators
Ziņojumu skaits: 428
Statuss: Offline
Rakstīt man patīk :), it sevišķi, ja ir par ko. Varētu jau vēl izplūst, bet tad tiešām romāns sanāktu smile
Vnk. šis raksts ir paredzēts manam jaunajam projektam, bet par cik tas vēl top, tad - kā jau teicu : lasiet, vērtējiet un iespējams arī es gūšu kādas atziņas, ko pielabot smile


Āķus siekstā !!!

www.gofishing.lv
 
AshuksDatums: Svētdiena, 07-11-2010, 20:33 | Ziņojums # 13
Administrātors
Grupa: Administrators
Ziņojumu skaits: 207
Statuss: Offline
Tu uzraksti Microsoft Word visu ko tu gribi rakstīt ievieto foto un nosūti man uz e-pastu.Es rakstu publicēšu foreļstāstu sadaļā(Vnk vajag kaut kādu materiālu pirms veidot sadaļu)

Ar cieņu Ashuks.
 
WhitENiggADatums: Svētdiena, 07-11-2010, 20:53 | Ziņojums # 14
Private
Grupa: Users
Ziņojumu skaits: 2
Statuss: Offline
Ļoti labs raksts! Man patika smile
 
aigaigarsDatums: Svētdiena, 07-11-2010, 21:49 | Ziņojums # 15
Iesācējs
Grupa: Moderators
Ziņojumu skaits: 187
Statuss: Offline
Māri, starpcitu, lasot vienu kļūdu pamanīju, vairs neatceros kur, bet vienam burtam garumzīme trūka :)))

Aigars Bergsons
 
Forums » Forums » Copes piedzīvojumi/Atskaites » Piedzīvojumi/atskaites (Kā jums gājis copē.)
Lappuse 1 no 381233738»
Meklēšana: